Dzeltenās mājas stāsti

Bauskas Bērnu un jauniešu centrs, gatavojoties apsaimniekošanā esošās ēkas Rīgas ielā 8, Bauskā divsimt gadu jubilejai 2021.gadā, pēta tās vēsturi, apzina ievērojamus cilvēkus, kuri šeit mācījušies vai strādājuši. Lūdzam palīdzību informācijas meklēšanā par skolēniem un pedagogiem, kuru dzīve vai darbība saistīta ar ēku Rīgas ielā 8, Bauskā, ko mēs saucam par Dzelteno māju.

Zinātņu vēstures pētnieks, akadēmiķis Jānis Stradiņš norāda, ka vairāk jāvāc, jāizskaidro, jāsaglabā īpaši tie kultūrvēsturiskie un mūsdienīgie fakti, kam ir paliekama vērtība.

Bauskas Bērnu un jauniešu centrs ēkā Rīgas ielā 8 saimnieko no 2011.gada novembra, to godājot  par Dzelteno māju.  Iepazīstot Jāņa Sarmas daiļradi, bijām pārsteigti, ka par Dzelteno māju  viņš jau to dēvē savā romānā “Mīļā pilsēta”. Jaunā paaudze te turpina izkopt savas prasmes un talantus mūzikā, dejā, mākslā, tehniskajā jaunradē.

Gadsimtu gaitā ir mainījies gan ēkas veidols, gan ielu nosaukumi, bet vienmēr šajā vietā jau kopš 1766.gada, kad te uzcelta neliela koka ēka Sv.Gara luterāņu draudzes skolas vajadzībām, ir atradusies kāda izglītības iestāde.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas virkne dokumentu, kuros atrodamā informācija liecina, ka 1817. gadā sagatavots projekts jaunas skolas ēkas celtniecībai. Būvdarbi uzsākti 1821. gada martā, un tā paša gada septembrī vienstāva mūra ēka ar mezonīnu bija pabeigta. 1821. gada dokuments apliecina, ka skolas ēka un saimniecības ēkas celtas pēc imperatora Aleksandra I (1777-1825) rīkojuma, un viņš arī piešķīris līdzekļus skolas būvei.

Mūsu Dzeltenā māja šobrīd skatāma veidolā, kāds tas izveidojies 20. gadsimta 50. gados, saglabājot konstrukcijas no visiem galvenajiem būvetapiem – 1821. gada, 19. gs. pēdējā ceturkšņa un 20. gs. 50. gadiem. 

Līdz šim esam veikuši izpēti par nama vēsturi. Šajā vietā vienmēr kopš 1766.gada ir atradusies kāda izglītības iestāde.

Rīgas ielā (sākotnēji Kungu iela, 19.gs.- Dzirnavu jeb Sudmalu iela, 20. gs. – Vienības iela, kopš 1940.g. – Rīgas iela) Svētā Gara vācu luterāņu draudzei piederošajā zemesgabalā netālu no pašas baznīcas 1766. gadā uzcelta vecākā zināmā pilsētas skola – vācu draudzes skola.

1805.-1806.gadā esošā koka ēka tika nojaukta un tās vietā uzbūvēja jaunu, lielāku un plašāku koka ēku.

1821. gadā tās vietā skolas vajadzībām tika uzcelts divstāvu mūra nams. Šeit atradusies Bauskas luterāņu baznīcas draudzes skola.

1831.gadā vācu draudzes skola pārtapa par elementārskolu, bet ap gadsimta vidu šeit tika izveidota divgadīga (vēlāk trīsgadīga) Bauskas apriņķa skola (Kreicskola) zēnu izglītošanai.

1886.gadā Bauskas apriņķa skola pārdēvēta par Bauskas pilsētas skolu.

1919.gada 9.janvāris – Bauskas pilsētas pamatskola.

1919.gad 22.septembris – Bauskas pilsētas reālģimnāzija (vēlākā Bauskas Valsts vidusskola, kopš 1929.gada Bauskas Valsts ģimnāzija).

1942.gada 25.septembris – Arodizglītības vakarskola.

1944.gada septembris – septiņgadīgā skola krievu tautības bērniem.

1948.gada 1.oktobris – Bauskas Strādnieku jaunatnes vakara vidusskola.

1951.gada 1.septembris – Bauskas 2.vidusskola un arī Bauskas Strādnieku jaunatnes vakara vidusskola. 1956./1957.gads – ēkai tiek uzbūvēts 3.stāvs Bauskas 2.vidusskolas vajadzībām.

1965.gada 20.novembris  - Bauskas pilsētas 2.bērnudārzs “Pienenīte”.

1994.gads – Bauskas Kristīgā pamatskola.

2011.gada novembris – Bauskas Bērnu un jauniešu centrs.

Par bērnudārza “Pienenīte” un Kristīgās pamatskolas laiku rīkojām atmiņu pēcpusdienas “Dzeltenās mājas stāsti”, aicinot uz tikšanos bijušos skolēnus un darbiniekus. Atmiņas tiek pierakstītas un apkopotas.

Ar Dzelteno māju saistītās personības

“Dzeltenās mājas stāstiem” tapušie raksti par Bauskas apkaimes izciliem skolotājiem un skolēniem, kuri veidojuši vietējo kultūrvidi kā sabiedriskās dzīves organizētāji un vadītāji. Tas varētu būt  neliels devums nacionālās zinātnes laukā, kas paliek šī laikmeta baušķenieku un pedagoģijas vēsturnieku labo darbu skaitā.

Sistematizējam informāciju par zemāk minētajiem ievērojamajiem cilvēkiem, kuri saistīti ar Dzelteno māju Bauskā, Rīgas ielā 8.

Krišjānis Kalniņš  bija latviešu jurists un sabiedriskais darbinieks. Pirmās Tautas atmodas darbinieks, ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks (1875—1885). Dzimis 1847. gada 26. (14.) jūlijā Derpeļmēmeles muižas "Kalniņu" māju saimnieka ģimenē (tagad Codes pagasts). Viņš mācījās Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, studēja tieslietas Maskavas universitātē. No 1870. gada Kalniņš piedalījās Maskavas latviešu lasāmajos vakaros Friča Brīvzemnieka vadībā. Šajā laika viņš publicēja apcerējumu par latviešu Saules teikām, kas pamatojās uz mitologa Manharda pētījumiem. No 1872. gada Kalniņš dzīvoja Rīgā un strādāja kā advokāts, drīz vien kļuva populārs latviešu sabiedriskajā dzīvē. No 1875. gada līdz pat savai nāvei Krišjānis Kalniņš bija Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks. Kalniņa gaišais skats, lielā enerģija, bagātās runātāja dāvanas modināja pret viņu cienību arī pretiniekos. 1880. gadā viņš vadīja latviešu deputāciju pie Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra II, bet 1882. gadā pie ķeizara Aleksandra III. Miris 1885. gada 25. (13.) decembrī, pēc nāves viņu ar lielu godu pavadīja izvadīja liels skaits cilvēku. Pat Rīgas vācu avīze atzīmēja, ka no viņa izgājis spēks, kas latviešus saistījis uz kopēju darbību

Leonīds Arbuzovs Dzimis 1848. gada 19. janvārī Jelgavā virsnieka Aleksandra Arbuzova ģimenē. Kļuvis par bāreni un uzaudzis Jelgavas ģimnāzijas matemātikas profesora Magnusa Georga fon Paukera ģimenē, pēc Magnusa Georga nāves 1855. gadā par Leonīda izglītību rūpējās tā dēls Kārlis Heinrihs fon Paukers. Mācījās Viborgā, vēlāk Jelgavas ģimnāzijā un Tērbatas guberņas ģimnāzijā. Studēja zooloģiju Tērbatas Universitātē (1867), medicīnu Leipcigas Universitātē (1867), medicīnu (1867-1871) un dabaszinības (1871-1873) Tērbatas Universitātē un, visbeidzot, vēsturi Getingenes Universitātē (1873-1876). No 1877. līdz 1885. gadam bija dabas mācības skolotājs Bauskā, veikdams vairākus nozīmīgus pētījumus par Bauskas pils un pilsētas vēsturi. No 1885. līdz 1888. gadam Tukuma apriņķa skolu inspektors. No 1888. gada pilnīgi nodevās Baltijas vēstures studijām, līdztekus strādāja par privātskolotāju Jelgavā. No 1893. gada L. Arbuzovs Krievijas impērijas Baltijas provinču vēstures un senvēstures biedrības uzdevumā pētīja Livonijas dokumentus, kuru apkopojumus izdeva krājumā Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch. No 1909. gada bija šīs biedrības direktoru padomes loceklis. Miris 1912. gada 14. janvārī Zasulaukā.

Alfrēds Bertušs Dzimis 1849. gada 23. novembrī Bauskā. Mācījās Bauskas pilsētas skolā. 1873. gada rudenī uzsāka studijas Tērbatas Veterinārajā institūtā, kuru pabeidza 1877. gadā. Bija studentu korporācijas Fraternitas Dorpatensis loceklis. Kopš 1884.gada dzīvoja Pēterburgā, kur kopā ar Kristapu Helmani pētīja ļauno ienāšu slimību. Miris pēc inficēšanās 1890.gada 12.aprīlī, apglabāts Jaunsvirlaukas pagasta Vimbu kapos.

Fricis Adamovičs Dzimis 1863.gada 18. janvārī Dundagā. 1886. gadā pabeidz Pēterburgas skolotāju institūtu. No 1886.–1899. gadam ir skolotājs Bauskā, Bauskas pilsētas skolā. Viņš piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, kādu laiku vadīja Bauskas labdarības biedrību, vaļas brīžos nodevās literārajam darbam un valodas studijām, Bauskā (1897 – 1899) iznāca F. Adamoviča rediģētais “Paidagoģiskais kalendārs skolotājiem un vecākiem”. Bijis Viļa Plūdoņa un Andreja Jesena audzinātājs. Literatūrā darbojies kā tulkotājs. Sarakstījis vairākas skolas grāmatas ģeogrāfijā un dabas zinātnēs, kā arī pētījumu par Dinsberģi trimdā. Cieša draudzība viņu saista ar uz Bausku trimdā izsūtīto brīvdomātāju Birjukovu, un tas nepatīk vietējām varas iestādēm, tāpēc viņu no skolotāja darba Bauskā atbrīvo. Tomēr pedagoģisko darbu viņš nepamet, turpinot to Polijā un Rīgā. 20.gs. 20–30 gados Adamoviču saista ciešas draudzības saites ar bijušo skolnieku Vili Plūdoni. Miris 1933. gada 19. februārī Rīgā.

Vilis Olavs (Plute) Dzimis 1867. gadā Bauskas pagasta Pilsmuižas “Olavās” kā Jēkaba Plutes un Dārtes (dzimušas Duklavas) trešais bērns. Mācījies Bauskas elementārskolā, Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, jau ģimnāzista gados sarakstījis vēsturisku apcerējumu "Kā dzimtbūšana Baltijā cēlusies", kas godalgots ar Maskavas latviešu dibināto Reinberga prēmiju. 1892. gadā viņš beidza Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti un no 1895. līdz 1897. gadam strādāja par skolotāju un palīgmācītāju Rīgā. Studiju laikā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. Studiju laikā viņš uzrakstīja populāro "Latvju vēsturi līdz 12. gadsimta beigām" un piedalījās "Sēta, Daba, Pasaule" (5.-6. daļas) sastādīšanā. Kopš 1892. gada darbojās Rīgas Latviešu biedrības zinību komitejā un izdeva tās "25 gadu vēsturi". 1896. gadā sarīkoja 1. latviešu etnogrāfisko izstādi. Savu liberālo uzskatu dēļ viņš netika iecelts par pastāvīgu mācītāju, tāpēc no 1899. līdz 1904. gadam studēja tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā, bija „Pēterburgas Avīžu” ievadnieks un redaktors. Pēc studiju beigšanas viņš Rīgā nodibināja sieviešu komercskolu. Par publicistiskajiem rakstiem laikrakstā „Balss” 1905. gada revolūcijas laikā viņš tika notiesāts uz vienu gadu Rīgas Centrālcietumā, apcietinājumā (1908-1909) sarakstīja "Galvenos virzienus ētikā" (I-II daļu) un saslima ar plaušu tuberkulozi. Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdi. Miris Koonkalas sanatorijā netālu no Vīborgas Somijā no tuberkulozes saasinājuma 49 gadu vecumā 1917. gadā, apglabāts Pēterburgā, 1921. gadā viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgas Meža kapiem, kur 1927. gadā uzcelts piemineklis. Pēc viņa nāves izveidots Olava fonds Rīgā.

Andrejs Jesens Dzimis 1873. gada 14. aprīlī Kamardes (vēlāk Ceraukstes) pagasta “Birzgaļu Rutkos”.  No 1887. gada līdz 1890. gadam mācās Bauskas pilsētas skolā. Darbojies Friča Adamoviča vadītajā latviešu valodas literatūras pulciņā (audzēkņu vidū arī Plūdons). Skolotāja ietekmē pievēršas tulkošanai. 1899. gadā beidz Baltijas skolotāju semināru. Pirmā publikācija bijusi leišu dainas atdzejojums „Rudens tumšās dienās” žurnālā „Austrums”. 1906. gadā izdots Jesena apcerējums „Kultūras vēsture”, periodikā publicēti vairāki populārzinātniski raksti. No 1908. gada veido grāmatu sēriju “Jaunības bibliotēka”, bet 1910. gadā sāk izdot pirmo jaunatnei domāto žurnālu "Jaunības Tekas", vēlāk arī mazajiem domāto žurnālu "Mazās Jaunības Tekas". Andrejs Jesens ievērojami rosinājis īpašu literatūras žanru – rakstnieku bērnības atmiņas. Jesens uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju. Andrejs Jesens miris 1958. gada 30. maijā, apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Vilis Plūdons (īstajā vārdā Vilis Lejnieks)  Dzimis 1874.gada 9. martā Ceraukstes pagasta “Lejenieku”mājās. Mācījies Bauskas pilsētas skolā. 1895. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Pēc skolotāju semināra beigšanas strādā Liezērē, pēc tam Bigauņciemā un Rīgā. Tautiskā romantisma pārstāvis. Pseidonīmu PLŪDONS  izvēlējies 1894. gadā. Savā dzejā ir spilgts Latvijas apdziedātājs, brīvības ideju paudējs. Ievērojamākie darbi – poēmas “Atraitnes dēls”, “Uz saulaino tāli” Pirmā dzejoļu grāmata “Pirmie akordi”iznāk 1895. gadā.No 1915-1919. gadam dzīvo Jaungulbenē. No 1919-1934. gadam skolotājs  Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. 1938. gadā saņēma Tēvzemes balvu. Miris 1940. gada 15. janvārī un apglabāts dzimtas kapos „Lejeniekos”.

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) Dzimis 1883.gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) Rāceņos. Viņš mācījās Salgales pagasta skolā, vēlāk Bauskas pilsētas skolā, kuru beidza 1901. gadā. Šajā gadā Lieknu ģimene pārcēlās uz tēva dzimtas mājām „Billītēm”. 1902. gadā uzsāka mācības Rīgas pasta-telegrāfa skolā, bet drīz no skolas izstājās un 1904.—1905. gadā dzīvoja Maskavā, kur apmeklēja lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. 1905. gada revolūcijas laikā atgriezies dzimtas mājās, viņš pašmācības ceļā apguva franču valodu un aizrāvās ar franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju. Viņa daiļradē realizējās sākumā simbolisma, vēlāk arī jaunklasicisma poētikas elementi, lauku vides un lauku darba attēlojums. 1923. gadā iznāca dzejoļu krājums „Laikmets un lira”. Tajā ļoti daudz patriotisku dzejoļu, Zemgales ainavu un zemnieku darba cildinājums. 1924. gadā iznāca krājums „Poēmas”, kurā tika iekļautas arī izcilās poēmas „Hercogs Jēkabs” un „Karalis Nameisis”, 1927. gadā dzejoļu krājums ”Skaidrība” un 1933. gadā “Dzejas un poēma” - šajos krājumos E.Virza ir vairāk tuvinājies jaunklasicisma poētikai, jo tajos tiek apdzejotas stabilas vērtības — zemnieka darbs, saskaņu ar dabu, patriotisms. Krājumā „Pēdējās dzejas” (1941), lasāms lauku darbu svētīguma slavinājums un latviešu tautas traģisko notikumu nojausma. Šo krājumu sakārtoja un pēc dzejnieka nāves izdeva Elza Stērste. Dzejolis „Baiga vasara” izskan kā baiss paredzējums, kurš piepildījās pēc pāris gadiem. E.Virza rakstījis arī publicistiku — „Laikmeta dokumenti” (1930), par Kārli Ulmani, „Zem karoga” (abi 1935) u.c. darbus. Poēmu „Straumēni” Virza sāka rakstīt 1928. gada vasarā „Billītēs” un pabeidza 1933. gada vasaras nogalē. Tajā attēlota 1880. gadu Zemgales lauku māju dzīve un cilvēki. Miris 1940. gada 10. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Pēc Latvijas okupācijas līdz 1985. gadam par Edvartu Virzu nerakstīja un viņa darbus neizdeva.

Jānis Sarma (īstajā vārdā Jānis Kalniņš) Dzimis 1884. gada 21. februārī  Bauskas apriņķa Vecsaules pagasta “Ruģeļos”. Mācījies Vecsaules pagastskolā, Bauskas pilsētas skolā, Vecsātu divgadīgajā zemkopības skolā. 1904.gadā Cēsu pedagoģiskajos kursos ieguvis skolotāja tiesības. Septiņus gadus studējis dažādās mākslas skolās Rīgā, Maskavā, Penzā. 1928.gadā absolvējis  Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. 1919. g. – 1928.g. -  zīmēšanas un latviešu valodas un literatūras skolotāju Bauskas pilsētas reālģimnāzijā, (vēlākā Valsts Bauskas vidusskola, Rīgas ielā 8), mākslas vēstures pasniedzējs Kaucmindes mājturības skolā, Bauskas apriņķa skolotāju biedrības dibinātājs un vadītājs. Bauskas Valsts ģimnāzijā iekārtojis “Dzimtenes Pētīšanas muzeju”. 1944.gada rudenī Kalniņu ģimene emigrēja uz Vāciju. 1949.gadā  Jānis Kalniņš izceļoja uz Austrāliju. Bijis enerģisks Austrālijas latviešu sabiedrības un literārās dzīves rosinātājs, latviešu rakstnieku apvienības biedrs. Austrālijā un Amerikā 1954. – 1969. g. izdoti deviņpadsmit romāni, stāstu un dzeju grāmatas un to manuskripti, kā arī dienasgrāmatas, publicēti ap 8000 literāru tekstu par latviešu dižvīriem. Vērojumi Bauskā visspilgtāk atspoguļoti romānos “Mīļā pilsēta” un “Kalnakūļu Vikta”. Liela nozīme ir viņam kā Austrālijas latviešu jauno rakstnieku audzinātājam.  Miris 1983.gada 24.maijs (Austrālija, Melburna, pārapbedīts  Lielvārdes luterāņu kapos 1995.gada 5.maijā).

Krišjānis Berķis Dzimis 1884. gada 26. aprīlis Īslīces pagasta Bērzukrogā. 1903. gadā, pēc Bauskas pilsētas skolas beigšanas, Kr. Berķis iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza pēc 3 gadiem kā podporučiks. Dienēja Somijas 2. strēlnieku pulkā Helsinkos. 1909. gadā Kr. Berķis saņēma poručika dienesta pakāpi, 1913. gadā – štābkapteiņa un 1917. gada janvārī – kapteiņa dienesta pakāpi. 1917. gada jūlijā Kr. Berķis saņēma apakšpulkveža dienesta pakāpi un kļuva par 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieri. Pēc Oktobra revolūcijas Kr. Berķi atcēla no amata un apcietināja uz neilgu laiku, bet pēc atbrīvošanas viņš vēl bija spiests slēpties no lieliniekiem gan Somijā, gan Krievijā, līdz beidzot 1919. gada pavasarī atgriezās Latvijā. 1919. gada 21. martā Kr. Berķis jau kā pulkvedis - leitnants iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un kļuva par komandieri rezerves bataljonā, bet no augusta – par Latgales divīzijas komandieri. 1919. gada oktobrī Kr. Berķis saņēma pulkveža dienesta pakāpi. 1920. gada aprīlī Kr. Berķi ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu, bet viņš no mandāta atteicās. 1925. gadā Kr. Berķim piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi. Līdz 1934. gadam darbojās Armijas štāba Administratīvajā daļā, bija Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks. 1934. gada novembrī Kr. Berķi iecēla par armijas komandieri, bet 1940. gada 5. aprīlī – par kara ministru. Savas militārās karjeras laikā Kr. Berķis saņēma Latvijas 1., 2. un 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, 1. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1. šķiras Viestura ordeni, Latvijas Aizsargu Nopelnu krustu, Beļģijas 2. šķiras Leopolda II ordeni, Francijas 2., 3. un 4. šķiras Goda Leģiona ordeni, Igaunijas 1. šķiras 2. pakāpes Brīvības krustu, 2. šķiras Ērgļa ordeni, Krievijas 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni un citus augstus Krievijas, Lielbritānijas, Somijas, Polijas un Lietuvas apbalvojumus. 1940. gada 20. jūnijā Kr. Berķi atvaļināja no dienesta, jūlijā apcietināja un 9. augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīja uz Krieviju, kur 1941. gada jūnijā ieslodzīja cietumā. Miris 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā.

Ģederts Ramans Dzimis 1889.gadā Ceraukstes pagastā. Mācījies Griķu skolā un Bauskas pilsētas skolā. 1910. gadā beidzis Pleskavas mērniecības skolu. 1920.gadā sāk studēt Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātē. No 1929. – 1930.gadam studējis ģeogrāfiju Londonas universitātē. LVU docētājs (no 1934.g.), no 1938.g. 1.decembra – vecākais docents. Fiziskās ģeogrāfijas katedras vadītājs (1944.g. – 1950.g.), profesors (1945.g.), Fiziskās ģeogrāfijas un ģeonomijas institūta dibinātājs. No 1944. – 1947.g. Ģeogrāfijas fakultātes dekāns. Vairākas reizes bijis Ģeogrāfijas biedrības valdē. Lasījis lekcijas Rīgas komercinstitūtā, Latvijas tautas universitātē, Izglītības ministrijas skolotāju kursos, Kr. Barona tautas augstskolā u.c. Ģ. Ramans strādāja pie problēmas par Latvijas teritorijas iedalījumu ģeogrāfiskos reģionos. Ārzemju ceļojumu laikā uzņēmis pāri par 3000 ģeogrāfisku ainavu un savācis kolekcijas, ar ko ilustrē ģeogrāfijas lekciju kursus. Sarakstījis ap 5000 rakstu par ģeogrāfijas tematiku. Ģ. Ramans uzņēmis ap 2500 Latvijas ģeogrāfisko ainavu, izstrādājis daudzas kartogrammas un reljefa modeļus. „Latviešu konversācijas vārdnīcas” ģeogrāfisko rakstu autors. Miris 1964. gada 9.aprīlī, apglabāts Bauskas novada Važītes kapos.

Jānis Alfrēds Dūmiņš Dzimis 1895.gada 23.aprīlī lauksaimnieku ģimenē. Mācījies Bauskas pagastskolā un Bauskas pilsētas skolā. Ieguvis skolotāja tiesības. Kultūras darbinieks Skaistkalnē. 1918. gadā nodibinājis skolu, bijis šīs skolas pārzinis. 1922.gadā nodibinājis izglītības biedrību. Latvijas dziesmu svētku biedrības padomes loceklis, LRK goda korespondents mūzikā. Miršanas datums nezināms.

Arno Teivens Dzimis 1905.gada 9.martā Tumes pagasta rakstveža Viļa Teivena ģimenē. Mācījies Tukuma pamatskolā, tad Bauskas Valsts ģimnāzijā, kuru beidzis 1926.gadā. Jau skolas gados (1922. g.) iestājās Latvijas skautu organizācijā. Pēc vidusskolas beigšanas veic kara dienestu 3. Jelgavas kājnieku pulkā.1928. g. iestājas Latvijas Universitātē, architektūras fakultātē. Studē un vienlaicīgi strādā Zemkopības un Finanču ministrijas būvniecības nodaļā. Vasarās kājām apceļo Latviju, pētot lauku saimniecības. Visu mūžu Arno Teivenu pavadījusi mīlestība uz Latvijas senatni, un viņam ir rūpējusi tās īpatnību saglabāšana nākošām paaudzēm.

1934. gadā iegūst pirmo godalgu (zelta medaļu) par darbu "Senās apkures ierīces Dunikas pagastā Liepājas apriņķī". Viņa entuziasms un ierosme, atbalstot Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas mūzeju, atrod atbalsi studentu organizācijā "Līdums", kur par biedru viņš iestājas jau 1928. gadā, un Latvijas Skautu Centrālā organizācija. Skautu organizācijas locekļi 1934. gadā uz Brīvdabas mūzeju pārvieto Latgales Zvirgzdienas māju klēti, 1935. gadā Zemgales Bendzoles vējdzirnavas un 1935. gadā Kurzemes Usmas koka baznīcu. Pēc Arno Teivena projekta Mežotnes pagastā uzceļ doktorātu un aptieku un 1939. gadā brīvdabas skatuvi.

Trimdā A. Teivens nonāk 1944. gada decembrī Gotlandē — Slītes ostā, 1945. gadā viņš iesaistās asistenta darbā Chalmersa Techniskā augstskolā Gēteborgā, 1946. gadā B. Vidēna architekta kantorī Jenčēpingā, 1947. gadā C. Ritzēna rūpniecības projektēšanas kantorī "Bvggnadstekniska My ran", kur nostrādā 26 gadus līdz aiziešanai pensijā 1972. g., projektējot rūpniecības un privātas celtnes Dienvidu un Viduszviedrijā. A. Teivens ir Latvijas Architektu biedrībā (Kanādā) un izmanto katru iespējamību,veicināt un popularizēt latviešu etnogrāfisko daiļamatniecību.

Jau 1945. g. aprīlī viņi noorganizē Baltiešu bēgļu etnogrāfiskās daiļamatniecības izstādi Stokholmas pilsētas nama zilajā zālē, piedalās latviešu etnogrāfisko izstāžu rīkošana dziesmu svētkos 1964. g. Hamburgā un 1968. g. Hanoverā.

Katru gadu no 1953.-1968. g. palīdz iekārtot latviešu stendu zviedru "Rad da Barnens" organizāciju rīkotā "Nationernas gata" Gēteborgā.

1953. gadā uzmeklē vietu un sāk izveidot latviešu urnu kapsētu Gēteborgā.

1965. g. izstrādā metu bronzas piemiņas plāksnei latviešu laivu bēgļiem, ko 1965. g. 8. jūnijā atklāj Slītes ostā Gotlandē. A. Teivens aktīvi piedalās Gēteborgas latviešu kultūras dzīvē, it sevišķi pievēršas latviešu teātra mākslai, kas saistījusi viņa interesi jau studiju gados, kad no 1932.-1935. g. Rrgā viņš noorganizē "Studentu teātra" grupu, piesaista profesionālus režisorus un izrāda lugas Rīgā un provincē. Izrāžu ienākumus ziedo šai laikā projektētam Studentu nama fondam. — Gēteborgā kopš Gēteborgas dramatiskās kopas dibināšanas 1951. g.,Teivens darbojas par režisoru, aktieri, grimētāju. dekoratoru un lugas tulkotāju (T. Molnjē "Maija naktī".)

No 1953.-1968. g. A. Teivens saraksta zinātnisku pētījumu "Latvijas dzirnavas". Šai vērtīgajai grāmatai PBLA Kultūras fonds 1986. g. piešķir goda balvu. 1989. g. Arno Teivens nobeidz savu otro lielo darbu — "Latvijas lauku krogi un ceļi". 1990. gadā Latvijas Architektu savienība Rīgā viņam piešķir goda biedra statusu sakarā ar pētījumiem un darbību latviešu tautas architektūras un kultūras mantojuma apzināšanā, izdodot diplomu nr. 3. 1992. g. A. Teivens piedalās Latvijas Architektu savienības un Latvijas Foto mākslinieku rīkotaiā izstādē "To uzcēluši latvieši", saņemot diplomu. Studiju gados Arno Teivens Rīgas Universitātē iepazīstas ar architektūras studenti Neldu Jēkabsoni un salaulājas Rīgā 1937. gadā. Kopīgais ceļš tos noved Zviedrijā — Gēteborgā.

Ģimenē — meita Aina (zobārste) un dēla Edgara ģimene ar diviem mazdēliem.

Kārlis Kalējs Dzimis 1926.gada 17.jūnijā Bauskas apriņķa Īslīces pagastā zemnieku ģimenē. Beidzis Lībiešu ciema pirmskolu (1935.g.), Pāces septiņgadīgo skolu (1940.g.), mācījies Bauskas vidusskolā (1940.g.-1944.g.), beidzis Bauskas strādnieku jaunatnes vidusskolu (1952.g.) Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti (1959.g.) Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas LLA mācību pētījumu saimniecības Jelgavas galvenais grāmatvedis (1965.g. – 1972.g.), LLA Grāmatvedības un finansu katedras docents (1972.g.- 1987.g.).