Bauskas Kristīgās pamatskolas pedagogu atmiņas

      ‘’Uzreiz pēc vidusskolas es biju meitene, kurai nekādi nevarētu uzstiept savu viedokli. Aizgāju mācīties uz Kultūras koledžu un domāju- nu nē, es noteikti savu dzīvi nesaistīšu ar deju, es iešu par grāmatvedi strādāt. Arī par grāmatvedi es kādu brīdi pastrādāju, taču tā kā es pati savulaik mācījos Bauskas Kristīgajā skolā, paralēli darbam mani uzaicināja padarboties ar bērniem. Tikai tad es sapratu, ka man patiesi sanāk un bērniem tas patīk. Kristīgajā skolā vienmēr bijusi ģimeniska, sirsnīga un man sirdij tuva atmosfēra. Šobrīd, ienākot Kristīgās skolas ēkā grīdas ir glītākas, sienas ir skaistākas, taču atmosfēra ir saglabājusies un jūtams, ka šī ēka dzīvo un šeit viss notiek.’’ Raksturojot Kristīgo skolu, gribas pieminēt vārdu ‘’ģimeniskums’’, jo garīgums ir tas, kas ļāva skolotājiem mācīt bērniem ieskatīties sevī, kā arī iepazīstināt bērnus ar sevi pašu.'' /Kitija Vīgupa/

1991.gadā skolotāja Zeltīte Šmite sāka strādāt Bauskas 1.vidusskolā. Šajā laikā sāka runāt par to, ka Bauskā vajadzētu atvērt kristīgo skolu, un, tā kā skolotāja bija apguvusi kristīgo skolu pedogoģijas kursus, viņu uzrunāja strādāt Kristīgajā skolā. ''Šajā mājā kādreiz darbojies bērnudārzs, tika rakstīts projekts šīs skolas atvēršanai. Dainis Puks ziedoja skolai kokmateriālus. Pēc padoma skolotājas devās uz Rīgas 1.ģimnāziju. Kad skolu atvēra, pirmie divi skolotāji bija bez pedogoģiskās izglītības, taču skolotāji bija apsolījuši paralēli iegūt pedogoģisko izglītību. Skolotāja Mārīte pirmajos gados strādāja vienlaikus divās skolās- gan Bauskas 1.vidusskolā, gan Kristīgajā skolā. Protams, bija jārisina arī jautājums par bērnu ēdināšanu. Sākotnēji skolēnus ēdināja skolas audzēkņu vecāki- kāds ziedoja marinējumus, kāds veda skolēniem kartupeļus. Nav bērna, kurš nemācētu dziedāt vai kuram nebūtu mākslinieka dvēsele. Ir ļoti svarīgi vienkārši bērnam to iemācīt. Pirmajās klasītēs tika rīkoti grupu darbi, lai parādītu skolēniem, ka katram ir sava stiprā puse- viens ir matemātiķis, bet kādam citam labāk padodas mūzika. Skolā tika attīstīts mākslinieciskums- izstādes bija mākslas skolu līmenī. Bija noteikts, ka Kristīgajām skolām ir jānotur augstāks līmenis nekā tas ir Svētdienas skolās jeb skolā nedrīkstēja būt mācība par atsevišķām konfesijām, jo tieši tam ir paredzētas draudžu Svētdienas skolas. Tā kā pie sienām nedrīkstēja būt svētbildes, skolēni izveidoja svētbildi no plaukstām, kas nozīmēja, ka visus kopā vieno evanģēlija, bet katrs Kristīgās skolas skolēns un skolotājs veido kādu no tā zariem. Skolā darbojās lietoto mantu saņemšanas punkts, kur skolēnu vecāki drīkstēja nākt un meklēt to, kas bērniem ir nepieciešams. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Kristīgo skolu bērnus vasaras brīvlaikā uzņēma Zviedrijā. Uz Zviedriju kopā ar skolotāju devās 10 no Bauskas Kristīgās skolas bērniem. Tā bija iespēja iepazīt citu kultūru izglītības. Vienu reizi mēnesī skolā notika sanāksme, kas risinājās kā Bauskas sabiedrības izglītošana- pievienoties tika aicināti skolēnu vecāki, lektori no pilsētas draudzēm. Skolai nebija vienkāršs liktenis, 1996.gadā tā tika slēgta, tomēr vecāku pūliņi vainagojās panākumiem un tika pieņemts lēmums tomēr atjaunot Bauskas Kristīgo skolu. Skolotājiem un skolēniem visiem savā starpā bija ļoti personiskas, siltas attiecības. Skolā visi jutās kā mājās, skolēni labprāt uzturējās skolā arī pēc mācību stundām. Viens no iemesliem bija tas, ka klases nebija visai lielas, tajās bija no 10-14 skolēniem.''/Zeltīte Šmite/

Bukšu ģimene Kristīgajai skolai ir ļoti īpaša, jo šeit ir mācījušies visi 5 Bukšu ģimenes bērni- Jānis, Dace, Juris, Mārtiņš. Bukšu ģimenes tētis bija vecāku padomes priekšsēdētājs. Skolotājām par Bukšu ģimenes bērniem saglabājušās vissiltākās atmiņas, jo bērni skolas gados bija aktīvi, visur mīlēja iesaistīties. Dace Bukša joprojām silti atceras matemātikas skolotājas Puķītes mācītos pantiņus. Daces mamma piemin kuriozu gadījumu, kā Dace lūgusi mammai sagatavot špikeri matemātikā un Dace piebilst, ka kontroldarbā, ieskatoties špikerī galvā skanēja ‘’Dace, tā taču nerīkst!’’. Tas pierāda vērtības, kuras bērniem mācīja kristīgajā skolā- viena no tām ir būt godīgam pret skolotāju un pašam pret sevi. Dace atceras arī latviešu valodas skolotāju, kura pielietoja interesantas mācību metodes, piemēram, likumu burtnīcu, kas bērniem ļoti palīdzēja mācību procesā. /Bukšu ģimenes atmiņas/

''No visām skolām, kurās esmu mācījusi, šeit jūtos vislabāk. Te ir īpaša aura. Sarežģīto matemātiku bērniem centos mācīt dažādos veidos- ar anekdotēm, ar asociācijām, špikerīšiem un citām metodēm, un bērni šādas metodes patiešām atzina, uz stundām nāca ar vislielāko prieku.''/SKOLOTĀJA PUĶĪTE'/

‘’Uz Kristīgo skolu atnācu strādāt mācību gada vidū, bet jau otrajā dienā jutos šeit tā, it kā būtu strādājusi skolā jau ilgus gadus. Sākumā strādāju skolas bibliotēkā un vienai klasei mācīju latviešu valodu. Nākamajā gadā man bija tas gods vadīt otrdienu Kristīgos rītus, tas bija pagodinājums. Es centos bērniem mācīt cilvēka dzīvības vērtību. Attiecības ar skolēniem bija ļoti personiskas. Atceros gadījumu, kad puika no manas klases bija nozvejojis zivi, ielicis to maisiņā un atstājis man to bibliotēkā.''/Skolotāja violetajā kleitā/

‘’Es šajā skolā nonācu ar ļoti lielām bailēm, jo projekta ietvaros tiku pieņemta par skolotāja palīgu, strādāju ar problēmbērniem. Skolā patiešām tika pieņemti arī skolēni no bērnu namiem, audžu ģimenēm, nelabvēlīgām ģimenēm un skolotāji centās ar šiem bērniem strādāt, lai viņi izaugtu par cienīgiem cilvēkiem. Ja šie bērni nevarēja ievērot disciplīnu un strādāt kopā ar citiem klasesbiedriem, tad nekas cits neatlika kā strādāt ar šiem bērniem indviduāli. Mēs tik ļoti uztraucāmies par katru bērnu, ka tad, ja skolēni neieradās skolā, mēs braucām uz mājām, pa Bausku, pa krūmiem un meklējām viņus.’’/Skolotāja violetajā blūzē/