BAUSKAS RAJONA PIONIERU  NAMS  1966 - 1989

1966.gada 1.septembrī tika nodibināts 

                                                                                   Toreiz darbojās 13 pulciņi ar 275 dalībniekiem.

Sarkani karogi, sarkani kaklauti, ierindas skates ar tauru skaņām un bungu rīboņu... Tas viss bija, bet bija arī dzīves gudri, radoši skolotāji, kuri mīlēja bērnus un deva viņiem vispusīgas zināšanas un prasmes. Tie, kam pašlaik ap un pāri 50, ar prieku atceras tūrisma pārgājienos iegūto rūdījumu vai pirmās iemaņas fotografēšanā, gleznošanā, keramikā, šūšanā, kokapstrādē...

21.gadsimtā to sauc par interešu izglītību, bet pirms pusgadsimta tas bija ārpusskolas un ārpusklases darbs.

                       No 1970.gada turpmākos astoņpadsmit gadus Pionieru namu vadīja Laimdota Sala – zinoša, radoša, aizrautīga dzimtās zemes pētniece un tūrisma entuziaste, kura mīlēja bērnus un prata piepildīt viņu brīvo laiku ar interesantām aktivitātēm. Namā darbojās leļļu teātris, automodelistu, elektronikas, mopēdistu, zīmēšanas, čaklo roku, rotaļnieku, novadpētnieku, vācu valodas, gidu un citi pulciņi, 7.- 8.klašu skolnieces apvienojās “Meiteņu klubā.

                     Namā Kalna (toreiz Padomju) ielā 14 sākotnēji skolēni darbojās tikai dažās telpās, jo te atradās dzīvokļi un vairākas iestādes. Siltumu namā nodrošināja ar malkas apkures krāsnīm. Kad citi ēkas iemītnieki pārcēlās, direktores L.Salas vadībā sākās Pionieru nama paplašināšana, projektējot un veicot remontdarbus un pārbūves. Otrajā stāvā izveidoja zāli ar parketa grīdu, kas piemērota dejotājiem un dažādu pasākumu rīkošanai.

                    Ar saviem skaistajiem darbiem kļuva pazīstama keramika, ādas apstrāde, stikla apgleznošana, dzintara apstrāde. 1984. gadā Bauskas rajona Pionieru nama skolēnu darbi tika eksponēti izstādē Maskavā. Ar lielu entuziasmu strādāja šūšanas pulciņš, kurā dažas meitenes prasmi apguva tik labi, ka sev šuva pat izlaiduma kleitas un mēteļus. Zēni aizrautīgi darbojās radiotehnikas un raķešu modelistu pulciņos.

No kreisās: Bauskas rajona Pionieru nama metodiķe Smuidra Hiršfelde, gleznošanas skolotājs Vilnis Līdaka, direktore Laimdota Sala atmiņu pēcpusdienā Bauskas Bērnu un jauniešu centrā 2016.gada 20.septembrī

 Laimdotas Salas atmiņas "Namiņa tapšana"

                                                                                                                                                                                                  2016.gada maijā

Ar „Pionieru namu” esmu saistīta no tā pirmajām pastāvēšanas dienām, kad Normunds Pūķis ar savu enerģiju panāca, ka rajonā atvēra jaunu iestādi – Pionieru namu. Pionieru nama atvēršanai sākumā nodeva 2 istabas 2. stāvā un telpu 1. stāvā Kalna ielā 14, Bauskā. Te tika atvērti pirmie pulciņi skolēnu ārpusklases nodarbībām. Tā kā pirmais direktors Normunds Pūķis aktīvi nodarbojās ar tūrismu un fotografēšanu, tad arī nama pirmie pulciņi bija tūrisms un foto. Tajā laikā es Iecavas vidusskolas skolēniem vadīju tūrisma pulciņu. Sākām organizēt sporta tūrisma sacensības visiem rajona skolā esošajiem tūrisma pulciņiem. Organizējām un vadījām skolās skolēniem pārgājienus pa tuvāko apkārtni. Vasarā organizējām nometnes: veicām pārgājienus, dzīvojām teltīs, apguvām zināšanas par dabu, prasmes izdzīvot neparastos apstākļos, saudzēt un mīlēt dabu, apguvām sporta tūrisma elementus. Uzsākām novadpētniecības darba organizēšanu skolās, skolu muzeju veidošanu skolās.

1967. gada rudenī Normunds Pūķis mani uzaicināja strādāt namā par metodiķi (štatos bijām 2 darbinieki un 1 tehniskais darbinieks). Pirmos gadus par metodiķi strādāja Zaiga Zviedre.

Ēkā bija krāsns apkure. Ūdensvads bija tikai 1 telpā – piebūves gala istabā. Sausā tualete. Nama ēkā bija izvietoti arī 2 dzīvokļi – viens pirmajā stāvā, viens otrajā. Kad tika uzcelta jaunā rajona padomes ēka Uzvaras ielā, uz to pārvācās arī Izglītības nodaļa, kura bija šajā ēkā. Pirms tam šajā ēkā bija 2.vidusskolas internāts. Ēka piederēja Izglītības nodaļai.

1970. gadā Normunds Pūķis aizgāja mācīties, un man nodaļas vadītājs uzdeva veikt direktora pienākumus. Šajā gadā par metodiķi pieņēma darbā Smuidru Hiršfeldi.

No kopējā darba stāža – 49 gadi un 5 mēneši - Namā nostrādāju 31 gadu. Par metodiķi 1 gadu, direktori 18 gadus, pulciņa vadītāju 12 gadus.

Šie 30 gadi bija piepildīti ar ļoti interesantu darbu. Jau pati būtība – no iestādes ar 2 istabiņām ar lieliska kolektīva atbalstu izveidot “namiņu” ar republikas skanējumu ir gandarījums.

Sākām ar to, lai panāktu dzīvokļu atbrīvošanu un iegūtu telpas pulciņu nodarbībām. Pirmā direktora Normunda Pūķa vadībā tika izveidota labiekārtota foto laboratorija, kuru atzina par vienu no labākajām republikā. Arī darbinieku skaits palielinājās pamazām. Nonācām līdz 3 metodiķiem un masu darba organizatoram. Nu jau mēs bijām spēks. Pie mums tika organizēti republikas un starprepublikāniski semināri – pieredzes apmaiņas pieaugušajiem un skolēniem. Tikām izvirzīti piedalīties ar ekspozīciju Maskavas tautsaimniecības izstādē.

Pamazām mūsu darba apjoms paplašinājās tik tālu, ka visu rajona skolu ārpusstundu pasākumi bija jāveic mums. Organizējām salidojumus, sacensības, konkursus skolēniem, kā arī skolotāju un skolēnu apmācību seminārus. Reizi gadā organizējām skolotājiem – vecākajiem pionieru vadītājiem - izzinošas ekskursijas ārpus republikas.

Arī uz skolu bāzēm sāka darboties dažādi pulciņi. Veicām plašu novadpētniecības darba organizēšanu rajona skolās. Lielākajā daļā skolu tika izveidoti skolu muzeji. Piedalījāmies republikas skatēs, gūstot vadošās vietas. Tas pats sakāms par sporta tūrisma pasākumie Vasarās organizējām 24 dienu nometnes aktīvistiem un arī nometnes dažādu pulciņu dalībniekiem.

Pirmie aktīvākie pulciņi bija: keramika, ādas apstrāde, stikla apgleznošana, tūrisma pulciņš. Dzintara apstrādes pulciņš guva atpazīstamību republikā ar saviem skaistajiem darbiem. Tas pats sakāms arī par keramiķiem, ādas apstrādātājiem. Ar lielu entuziasmu strādāja šūšanas pulciņš, kurā meitenes apguva prasmi tik tālu, ka sev šuva pat izlaiduma kleitas, mēteļus u.c.

Jau no astoņdesmito gadu sākuma sāku cīņu par ēkas kapitālo remontu. Viss projektēšanas darbs ilga turpat 8 gadus. No daudzajām mazajām telpām tika izprojektēta zāle, jo iepriekš nebija nevienas lielākas telpas, kur pulcēties. Kā lielu “ekstru” atļāva zālē ielikt parketa grīdu. 1988. gada februāra sākumā sāka vest būvmateriālus. Darbi veicās lēni, tikai decembrī pieslēdza centrālapkuri. Remonta laiks bija ļoti grūts, jo projektā bija paredzēts ēku remontēt ar daļēju izvākšanos. Tas nozīmēja, ka viss inventārs, materiāli tika vairākkārt nēsāti no viena ēkas gala uz otru, no viena stāva uz otru. To visu veicām tikai paši darbinieki. Kā humoru tagad (toreiz ar šausmām) atceros laiku, kad piebūves gala nojaukšanai un atjaunošanai strādniekus (20-30) atveda no Jelgavas cietuma – no rīta atveda, man nodeva un vakarā atbrauca pakaļ. Jutos kā bezpalīdzīgs cietumsargs. Kad palika tikai nama iekārtošanas darbi, es aizgāju no direktora darba un paliku par pulciņu vadītāju līdz aiziešanai pensijā. Vadīju tūrisma – novadpētniecības pulciņus, organizēju sacensības. Jaunāko klašu skolēniem vadīju rokdarbu pulciņu.

Ar lielu gandarījumu redzu, ka šis grūti izcīnītais darbs turpina augt un attīstīties, ka ir piepildījies mans sapnis iegūt vēl vienu ēku pulciņu darbam. Es gribēju izcīnīt blakus namam esošo ēku, bet neizdevās, to nodeva nevalstiskām organizācijām, vēlāk vakarskolai.

No tā laika, kad sāku strādāt namā, ir izaugušas divas paaudzes. Redzu – mana laika aktīvisti izauguši par labiem cilvēkiem. Viņi ir mūsu šī brīža dzīves veidotāji, cīnītāji. Tas dod apziņu, ka neesam strādājuši tukšgaitā. Mūsu galvenais mērķis vienmēr ir bijis cilvēks, cilvēks ar augstu morāli, darbu cienošs.

Kaut gan pagājuši tik daudz gadi, bet ir gaužām patīkami kaut uz ielas satikt jau sirmot sākušus mana laika “namiņa” audzēkņus, kuri apjautājas, kā klājas, kā dzīvojas.

1999. gada 31. decembrī aizgāju pensijā. 

Lai patreizējam kolektīvam ir veiksme un izdoma organizēt darbu nākošos 50. gadus!

Smuidras Hiršfeldes stāsts 2016.gada 20.septembrī

Slodze man kā metodiķei bija ļoti liela. Katrā skolā bija pionieru organizācijas un pionieru vadītāji. To apmācība, semināri bija pilnībā bija manā pārziņā. Papildus tam bija jākoordinē mākslinieciskā pašdarbība, jāvada pulciņi. Ar visu tikām galā. Pionieriem un pionieru vadītājiem katru gadu organizējām ekskursijas ne tikai pa Latviju, bet arī ārpus robežām. Braucām uz Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju.

Notika ierindas skates, atsevišķi oktobrēniem, pionieriem, karognesējiem. Tas bija tāds laiks, tā arī notika. Militārās sporta spēles „Kāvi” organizēja Valdis Barens. Ar labiem panākumiem piedalījāmies ne tikai rajona, bet arī republikas mērogā. 

Katru gadu bija nometnes, pionieru un tūristu salidojumi. Daudzi aktīvisti no rajona ir bijuši Vissavienības pionieru nometnē „Arteks” Krimā. Pionieriem tas bija liels apbalvojums. Tā bija lieliska iespēja tikties ar skolēniem no visas Padomju Savienības.

Mums bija jāgatavo apsveikumi Komjaunatnes un partijas konferencēm. No pirmā līdz pēdējam alfabēta burtam bija jāsaskaņo visi teksti, tad nāca noklausīties mēģinājumus. Ja kaut kas nepatika, tad vajadzēja mainīt, citreiz pat pēdējā mirklī kaut kas bija jāmaina.

Atceros Ļeņina pieminekļa atklāšanu pie toreizējā padomju nama. Tas bija vasarā. Mums bija jāsameklē bērni. Bērniem bija jābūt pionieru formās. Draugu bērni stāvēja goda sardzē, tērpušies jaunās pionieru formās.

Piemiņas akmens atklāšanai Dimzu kalnā partijas komitejas pārstāvji lika atvest zemi no Bauskas, no tās vietas, kur karavīri ir krituši. Mēs aizvedām zemi no tās vietas, kur vieglāk paņemt.

Visi lielie pasākumi bija sestdienās un svētdienās. Darbdienās pasākumus neatļāva organizēt. No tā cieta ģimenes un bērni. Pasākumi notika Kultūras namā un kinoteātrī. Iepriekšējā vakarā vai agri no rīta telpas pašiem vajadzēja sakopt un sakārtot. Mums nebija grūti.  Es to neatceros kā sliktu laiku. Mums bija daudz draugu: metodiķi un direktori visās Latvijas pilsētās, Rīgā. Bija interesanti semināri, guvām jaunas idejas, dibinājām jaunus pulciņus. „Meiteņu klubs” mums bija pirmais Latvijā. Tas bija 7.-8.klašu meitenēm, kur viņas pievēršas visdažādākajām jomām. Bija pasākums Kultūras namā, atbrauca televīzija, mūs filmēja.

Dažādi pārskati un akti gan bija daudz jāraksta!

Vilņa Līdakas  - gleznošanas pulciņa skolotāja stāsts 2016.gada 20.septembrī

Gleznošanas nodarbības notika 1.stāvā. te bija uzstādītas vāzes un dažādas kompozīcijas. Gleznot var iemācīties gleznojot. Ir daudz jāstrādā. 

Nebija podi vai trauki, tad es virpoju, apgleznoju un uzstādīju kompozīciju. Te bija daudz manis gatavotu trauku.

Atceros, ka uz pulciņu tētis veda tagad pazīstamo gleznotāju Īru Rozentāli. Ļoti smuki zīmēja Maija (Staņulāne), varēja redzēt, ka tur kaut kas var iznākt.  Mēs daudz nerunājām. Bērni gleznoja kompozīciju, es drusku palīdzu, pabikstu, kur vajag palīdzēt.

Indra Liepa, toreizējā pulciņa audzēkne, tagad interešu izglītības skolotāja Bauskas Bērnu un jauniešu centrā:

„To es atceros! Mēs tur gleznojām, kaut ko muļļājāmies, nekas nesanāk. Pienāk Vilnis, ievelk baltu gaismiņu, un darbs ir gatavs!”

Ilzes Tijones (Punkas) stāsts 2016.gada 20.septembrī

Vecāki 6.klasē man uzdāvināja fotoaparātu. Man sākās epopeja ar fotografēšanu un foto pulciņu. Ko tik mēs visu nedarījām kopā ar pasniedzēju Vecvērdiņu! Gājām dabā, fotografējām, jaucām ķimikālijas, eksperimentējām, braucām uz lielajām izstādēm. Apliecinājums skolēnu darbam bija labas fotogrāfijas un Goda raksti.

Vēl es piedalījos sanitārajā kopā un sanitārajā postenī. Piedalījos tūrisma pārgājienos un nometnēs. Pati biju pārsteigta, pārcilājot mājās vecos dokumentus, dažādus goda rakstus un pionieru salidojuma materiālus.

Tajā laikā bija arī erudītu konkurss (līdzīgs tagadējam „Gudrs, vēl gudrāks”). Tajā es ieguvu 1.vietu. Tā kā biju politiski neuzticama, uz Vāciju nelaida, bet bija ekskursiju vilciens pa Poliju, daudz redzējām un bija interesanti.

Republikas 9.pionieru salidojuma dalībnieki .No kreisās: Ruta Keiša, Ilze Punka, Aija Zibale, Mārīte Blīgzna, Vita Pančkauska, Anda Laukgale, Sandra Spilva, Ilona Zariņa, Aivars Smeters, Vitauts Mežkauskis, Raitis Mazjānis, Aigars Piebalgs, Raimonds Borkovskis, Uldis Bogdanovs, Ians Sitko.

2016.gada 20.septembrī šo vēsturisko fotogrāfiju albumā aplūko Bauskas Bērnu un jauniešu centra metodiķe Veronika Puķe, Ruta Keiša, Ilze Tijone (Punka), Aija Spriņķe (Zibale)

Aijas Spriņķes (Zibales) stāsts 2016.gada 20.septembrī

Codes pamatskolā biju pionieru vienības padomes priekšsēdētāja. Tāpēc tiku uz republikas pionieru salidojumu. Pionieru namu atceros no fasādes puses, bet atmiņā ir palikušas skolotājas, kuras pārstāvēja šo namu. Man ir vislabākās atmiņas. Pionieru vadītāji bija zinoši, varoši, radoši cilvēki, kas mīlēja bērnus, padarīja to aktīvu, noslogotu ar nepārtrauktām darbībām. Nevarēja novilkt robežu, kur ir ideoloģija un kur pašdarbība. Ko es darīju kā pionieris, es nevaru noformulēt. Nu varbūt ierindas skates bija raksturīgas pionieriem, ar aģitbrigādes priekšnesumiem gājām sveikt kolhozniekus.

Palicis atmiņā spilgts gadījums, kad skolā viesojās televīzija. Codes skolai kāds bija nodevis kaut kur atrastu Ļeņina krūšutēlu. Tas tika svinīgi nodots Ļeņina muzejam Cēsu ielā. Pasākums tika filmēts, un vakarā mēs visi skatījāmies sevi televīzijā. Televīzija man atmiņā palikusi kā svarīgākā šajā notikumā

Rutas Keišas stāsts 2016.gada 20.septembrī

1973.gadā Bauskas rajona Pionieru nams iedeva ceļazīmi uz starptautisko nometni Polijā. Tā man bija liela laime, tur bija vācieši, poļi un citu Eiropas valstu pārstāvji. Rīgas Pionieru pilī bija instruktāža, kurā piedalījāmies pa vienam dalībniekam no katra Latvijas rajona. Nometne bija 4 nedēļas Belastokā. Es biju uzticams kolhoznieku bērns, man nekas nebija jāmaksā. Braucām ar vilcienu, daudz redzējām un daudz ko darījām.

Rutas  Keišas dzejolis 1974.g.31.martā

Atkal viens gads ir prom, /Apmetis viltīgu loku/ Cauri man,/ Pāri man, /Apkārt man.

Es tikai nezinu, vai tas labi vai slikti,/ Bet kaut kur stingrāki meti ir likti/ Cauri man,/ Pāri man,/ Apkārt man.

Tāds viņš aiziet ar marta dubļiem,/ Ar pirmajiem ziediem smaržīgiem/ Cauri man,/Pāri man,/Apkārt man.

Tagad gribu, lai tādi gadi,/ Pa šķiedrai tiek rūpīgi vērpti/ Cauri man,/ Pāri man,/ Apkārt man.

Līgas Bukšas (Mucenieces)  atmiņu uzplaiksnījumi 2016.gadā

 

Līga Bukša (Muceniece) 2002.gadā ar saviem bērniem (no kreisās) Jāni, Mārtiņu, Daci, Andri un Juri  Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centrā 

Ap 1972. - 1973. gadu biju oktobrēnu vadītāja savā skolā (Bauskas 1. vsk.) 2. vai 3. klases skolēniem. Pati toreiz biju 5.  vai 6. klases skolniece. Rajona oktobrēnu salidojumos man bija jāpieskata piecas savas vadāmās klases oktobrēni gājienos, svētku koncerts estrādē (dejoja “Uguntiņa”,  svētku pusdienas restorānā “Pilskalns”. (Oho!! Parastam padomju bērnām restorāns, tas bija kaut kas!)

 Skolēnu brīvdienās – pionieru aktīva skolas nodarbībās. Piedalījos kā oktobrēnu vadītāja laikā no 1972. līdz 1978. gadam. Bija dažādas tikšanās, aktivitātes. Interesanti, man patika.

Tā kā jau toreiz mazdrusciņ nodarbojos ar rakstīšanu avīzēm (rajona avīzīte „Komunisma Ceļš”,  “Pionieris”). Vienā tikšanās reizē ar “Pioniera” redakcijas pāstāvjiem man bija jārunā par to, kā oktobrēnu ikdienā izmantojam “Pionieri”. Biju laikus brīdināta, ka būs jārunā, bet kurš kārtīgs skolēns jebkuros laikos īpaši iespringst, ja par to neliks atzīmi. Citi pārstāvji runāja (lasīja) uzrakstītu tekstu no lapas, bet man runājamais tapa turpat uz vietas, kamēr notika pasākums. Pēc tam izpelnījos uzslavu no valodnieces Annas Laures (šķiet, ka pareizi atceros vārdu), ka brīvi runāju un uzstājos. Viņa tolaik sadarbojās ar  “Pionieri”.

Pirmo reizi saskāros un sāku nojaust, kas ir cenzūra ap 1976. gadu. Vasarā bija pionieru aktīva nometnes, arī oktobrēnu vadītājiem. Uzrakstīju rajona avīzītei “Komunisma Ceļš” par nometni. Rakstiņš bija ļoti pozitīvs, jo man patika visādas aktivitātes. Pēc tam direktore mani pasauca un lūdza, lai turpmāk, pirms nosūtu avīzei, parādu viņai, jo varot taču avīzes ko sarakstīt, lai neliekot velti uztraukties.

Kad mācījos augstskolā (Daugavpils pedagoģiskajā institūtā), vasarās strādāju pionieru vasaras nometnē, parasti pie tūristu novirziena grupām, ar mugursomu plecos, ugunskuru, nakšņošanu.

No 1984. gada strādāju par vecāko pionieru vadītāju Bauskas 1. vidusskolā. Loģiski, ka bija ļoti cieša sadarbība ar Pionieru namu. Ap 1986. gadu pionieru nama direktore toreiz sacīja: “Tu strādā tā, ka varētu tev piešķirt metodiķi vai kaut kā tam līdzīgu, nu kaut kas augstāk kā parasts vacākais pionieru vadītājs, bet tu esi par jaunu!”

Bija republikas vecāko pionieru vadītāju salidojums Rīgā. Toreiz bijām uz pieņemšanu Augstākajā padomē (tagad Saeimas nams). Likās, kad vēl tik svarīgā vietā būts!

No kāda 1993. gada Bērnu un jauniešu centra pulciņus apmeklēja mani bērni. Tad tie jau bija radošie, attīstošie pulciņi, ne vairs politika.

Manā lielākajā darbības laikā viss tomēr saistījās ar politiku.

Rokdarbu studijas "Kamolītis" vadītāja Ilze Krieviņa centrā  

Ilzes Krieviņas atmiņas 2021.gada aprīlī

Mana saistība ar Bauskas Bērnu un jauniešu centru jeb Pionieru namu ir no skolas vecuma (1983.?), apmēram 4.klase. Pati atnācu pieteikties Tamborēšanas pulciņā pie skolotājas Sandras Ibragimovas. Nodarbību telpa bija 1.stāvā, kur šobrīd koridors, bet tajā laikā caurstaigājama telpa uz Šūšanas pulciņa un Rotaļu pulciņa nodarbību telpām. Namiņa direktore bija Laimdota Sala. Ēka tika apsildīta ar malkas krāsnīm, tādēļ mēs, audzēkņi, reizēm palīdzējām malku sanest ēkā no šķūņa. Pagalmā malkas šķūnis un aka bija vēl ilgi, līdz laikam ap 2000.gadu, kad pārgāja uz gāzes apkuri. No šī perioda atceros Jaungada pasākumu Kultūras Centrā (toreiz namā), kur katrs pulciņš bija sagatavojis priekšnesumu vai rotaļu. Nama kāpnēs uz 2.stāvu bija izvietotas planšetes ar zīmētām pionieru formām.

Tad kādu laiku pulciņos nepiedalījos, bet visus pamatskolas gadus ar nama darbību bijām saistīti visu skolu skolēni, jo piedalījāmies organizētajos pionieru pasākumos - ierindas skatēs, kāvu sacensībās u.c.

Vidusksolas laikā vienu mācību gadu, toreiz Bauskas rajona Pionieru un Skolēnu namā, pieteicos floristikas pulciņā, kuru vadīja Ilze Spangere. Nodarbības notika 2.stāvā koridora vienā telpā, garām ejot, varēja redzēt, ka 2.stāva zālē notika tautas deju nodarbības.

Tagad, pārrunājot mājās, par manu izvēli darboties pulciņos neviens neatceras, kā es pieteicos, laikam atnācu līdzi draudzenēm, jo vecāki iesniegumam piekrita un parakstīja. Neatceros arī skolu ekskursijas uz namu.